Darba pētniecības pamatā ir kultūr(notikumu)analīze caur (paš)pētījumiem un “esošā” laikabiedru novērojumiem radošajās praksēs, mēģinot “skaidrot” te un tagad “ārkārtes
stāvokļa” laiku, kas “(sa)jūtu” līmenī un personīgajā “mākslas praksē” vairs neaptver vai nespēj definēt modernā (utopija/naivums) - postmodernā (distopija/ironija) “robežas” laikā,
kad “ārkārtas stāvokļa” un “neskaitāmo krīžu priekšā”, fragmentāri, minimāli “izstāstīt” lielo stāstu koncentrētā, mediju pastarpinātā formā – klausāmdzejā.
/
Dabai un klātesot laikam, tiek veikti pieraksti un arhivēti materiāli digitālā kodā – Vides jeb Lauku skaņas ierakstos uc. audiovizuālos formātos. Izvēloties klātbūtnes fokusu,
izmantota autoetnogrāfiskā metode, – meklēt/atrast/piedāvāt “(sa)jūtu” aprakstošu Vidi, kurā, neraugoties uz to bezcerīgo raksturu, tiek izvirzītas ilgas pēc utopijām…
/

Līdzās vizuālās uztveres dominantei, izvirzīt arī citas maņas, šajā gadījumā – dzirdes uztveri; Kā arī ir uzskatāms par autores mēģinājumu veidot Tērnera (Luke Turner) metamodernisma koncepcijai atbilstošu darbu; kā:
[..] forma un saturs atbalso mūsdienu digitālās dominantes sabiedrības pasaules uztveres un reflektēšanas veidu, kam raksturīga visdažādāko elementu klātbūtne,
eksperimentālisms, epizodiskums, nejaušība, sadrumstalotība, vieglums, interaktivitāte, kļūdas pārvēršana par koncepciju (citāts no metamodernisma manifesta: “Kļūda rada
jēgu”), sistēmas trūkuma pārvēršana par stratēģiju u.tml. un līdzās šim visam – ilgas pēc īstuma un dziedināšanas, rūpes par garīgo higiēnu un dabu, pārliecība, ka “apziņas
transformācijai ir jānotiek globālā apmērā”. Šis darbs savveidīgi atbilst mūsdienu tehnoloģiju laikmeta domāšanas veidam, kurā manifestējas interesantas idejas un pieejas, bet
nereti paliek fragmentārā izteiksmē. Tas parāda arī veidu, kā radošās tehnoloģiskās prakses kļūst par mediju ceļā uz cilvēcības pamatbūtību, arī – dabas izjūtu, cilvēka un dabas
simbiozes meklējumu lauku. (literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Zanda Gūtmane)
/
Kā personības meklējumu spogulis, kas parāda šo jauno pasaules reflektēšanas ceļu, kas ir “kā dzīvsudraba stāvoklis starp ironiju un sirsnību, naivumu un zināšanām, relatīvismu un
patiesību, optimismu un šaubām un bez šī visa, tiekšanās pēc daudzveidīgiem un netveramiem apvāršņiem. Mums jāiet uz priekšu un jāsvārstās! (metamodernism.com)

Mūsdienu mediju kontekstā, drukātajam tekstam arvien vairāk zaudējot savu dominējošo pozīciju visu informācijas nodošanas un mijiedarbības veidu vidū, rodas iespaids, ka literatūra iegūst jaunus izteiksmes līdzekļus. Patiesībā nav nekā jauna. Dzeja, piemēram, vienmēr strādājusi caur skanējumu, vizuālu tēlu asociācijām, iztēlotām smaržām, garšām un taustes izjūtām, aktīvi izmanotojot dažāda veida juteklisko informāciju savas formas veidošanā un satura vēstīšanā. Mediju piesātinātā vide tikai ļauj šīm dzejas kā mākslas iezīmēm skaidrāk izpausties – tehnoloģijas ļauj dzeju rakstīt multimodāli un multimediāli, lai tā nokļūtu līdz dzejas uztvērējam ne tikai grafiskā tekstā, bet arī audio, video, foto, virtuālās realitātes un citos mediju kanālos.
Autores meklējumi multimodālas dzejas jomā labi raksturo šo situāciju – dzejas teksts audio formā, it kā iznirst, pašģenerējas no vides un jebkurā mirklī gatavs atkal pazut, klausītājs ir uzmanīgs, baidoties to pazaudēt. Šī uztveres situācija ļauj novērtēt pašu vidi, kurā dzeja rodas – arī tai ir sava loma tajā, kā mēs to uztversim. Vide kā tāda, arī daba kā cilvēka labas dzīves īstā vide no formas veidotājas kļūst par tēlu, tēmu, saturu. Balss, kas vada mūs šajā piesātinātajā pasaulē – sava veida skaņu mežā – ir dzejnieces/ liriskās varones balss, bet piepeši tā kļūst par paša klausītāja balsi, un pateiktie vārdi liekas kā savējie. Vai šī sajūta atšķir audiodzeju no vizuāli uztveramās – grafiskās teksta zīmēs ietvertās dzejas grāmatā vai interneta lappusē? Vai skaņu dzejai nepiemīt potenciāls atgriezt dzejas uztvērēju atpakaļ dabas dziļajā, intensīvajā vidē, no kuras plakanās virsmas – lappuse un ekrāns – mūs līdz šim ir uzskatāmi nodalījis? Darbs palīdz tuvoties atbildēm uz šiem jautājumiem. (literatūrkritiķe, mediju teorētiķe Ilva Skulte)

Dabas vēsture un nākotne:
Literatūrzinātnē attīstījies īpašs virziens, kas mūsdienu situācijā analizē attiecības starp literatūru un dabu multidisciplinārā vērsumā. Tas uzsver arī precīza dabas un kultūras mijiedarbības vēsturiskā skatījuma nepieciešamību.
/
Visupirms autore Dabas “vēsturi” meklē un atrod personīgās pieredzes zināšanās, sākot jau ar ābeļdārzu piemājas pagalmā, zāļu tēju lasīšanu un dzeršanu, pirts rituāliem, Saules sveicināšanu, Laimes liešanu, tautasdziesmu dziedāšanu…; to, ko mūsu senči darījuši senāk, kā dzīves praktizējošus, maģiskus dabas procesus, nākotnes zīlēšanai, labākas dzīves veicināšanai v. tml.; Apceres, par dzīvnieku, augu un mikroelementu klasifikāciju, to simbiozi, ietekmi uz cilvēka dzīvi, dzīvesziņu, intelekta jeb garīguma un fizioloģiskajiem attīstības procesiem, paradumiem, kas kopumā veido drīzāk sajukumu mūsu priekšstatos par dabu, tās vēsturi un nākotni.
/
Senajā Grieķijā “vēsture” attīstījās par sava veida literāru žanru, kuram bija raksturīgs šķietami distancēts, neitrāls vēstījums par pagātnes notikumiem, eksotiskām zemēm, dabas parādībām – visu, par ko ir vērts stāstīt.
/
Esošais ģeopolitiskais konteksts (arī vides, socioloģijas, ekonomikas un demogrāfijas aspekts), līdzās vīrusa izraisītajām sekām, labi parāda, cik svarīgas mūsu vēsturiskajos pārskatos ir apgaismības laika idejas. Apgaismības laikmeta zinātniekus fascinēja daba, un viņi drudžaini centās apzināt dabu visās tās izpausmēs, bet šī procesa pirmais solis bija norobežošanās no tās – radikāls cilvēku kultūras un dabas nošķīrums.
Mūsdienu cilvēks nošķīries no dabas un tās procesiem tik ļoti, ka sācis to iznīcināt; Industrializācija automatizējusi ne vien produktu pavairošanu, bet pašus cilvēkus ievilkusi automatizācijā – mehāniskās dabas pasaulē – atkārtošanās un pavairošana pārspīlēti novedusi mūs kataklizmu priekšā.
//
Ekokritika mūsdienu literatūras teorijās:
Atskatoties uz 20.gs. elektronisko mediju klātbūtni, Valters J.Ongs (Walter J.Ong), Eriks A.Hevloks (Eric A.Havelock), Džeks Gūdijs (Jack Goody) un Maršals Maklūens (Marshall McLuhan) pagājušā gadsimta vidū aizsāka ekoloģisko skatījumu uz medijiem – izstrādāja mutvārdu, literāro un sekundāro jeb elektronisko mutvārdību teorijas, nolūkā aprakstīt to, kā komunikāciju tehnoloģijas ne tikai paplašina cilvēka iespējas, bet maina veidus, kā mēs veidojam zināšanas, konstruējam un izskaidrojam savas subjektivitātes un mijiedarbojamies ar citām dzīvām būtnēm, centrā liekot (mediju piesātinātās) vides jēdzienu.
/
Ekokritika oponē formālistisko skolu (strukturālisma, poststrukturālisma) priekštatam par literāro tekstu kā veidojumu, kurš nav saistīts ar ārpustekstuālo realitāti.
/
Dabas parādību aprakstīšana un klasifikācija Apgaismības laika zinātniekiem kļuva par ikdienas fascinējošu nodarbi; Darba autore zinātnei pretnostatī literatūru, radošo rakstīšanu, kā šīs Apgaismības laika idejas pārnesi uz esošā laika – šā brīža – cilvēka un dabas nošķīruma būtisku elementu, ceļā uz pozitīva rakstura modifikāciju jeb, vienkāršāk sakot, dabas parādību stāstījums – literāra teksta, dzejas tēlos, ritmos, kā derīga metode dabas un cilvēka satuvināšanai (simbioze), saredzot un kultivējot Dabas spēku, kā cilvēka fiziskās un garīgās dzīves vērtību – stiprinošu, pieredzes veidojošu, mentālās veselības atjaunojošu un iedvesmas smeļošu.
//
Klatbūtne un laikmetīgā izjūta:
Tuvojoties cilvēka - dabas mijiedarbei literatūrā, autore izmanto filosofa un laikmetīgās mākslas teorētiķa Borisa Groisa klātbūtnes jēdzienu jeb laikabiedriskumu, kas līdzās ekokritikas paradigmai savienojama ar mākslu definējošo Teodora Adorno “trīsu un drebuļu” pamatprincipu. Boriss Groiss aicina uz šīs esošās laikmeta mākslas “ar laiku” (with time) jēdziena pārspriedumu, kur autors vērš mūsu prātus vārda contemporary – laikmetīgs diskursa citā, jaunā vārda jēdzieniskā skaidrojumā. Laik-metīgam jeb laikam atbilstošam nebūt nenozīmē būt “te un tagad”, bet būt “ar laiku” (with time), ne “laikā” (in time).
/
Vācu valodā vārds “laikmetīgs” ir Zeitgenössisch, kur Zeit ir “laiks”, Genosse tulkojumā ir „biedrs“, savukārt, laikmetīgs – Zeitgenössisch – tādējādi saprotams kā Comrades of Time jeb „laika biedrs/sabiedrotais”; būt kopā un palīdzēt, kad tam (laikam) ir problēmas.
/
Laiks kļūst problemātisks tad, ja tas ir pārmērīgs, bezgalīgs vai bezjēdzīgs, nenozīmīgs. Un tieši šāds, problēmlaiks un temporālā māksla – mākslā balstīts laiks – var kļūt (laika) sabiedrotie. Drīzāk māksla sāk dokumentēt atkārtotu, nenoteiktu, varbūt pat bezgalīgu tagadni – tagadni, kas vienmēr bijusi jau klāt esoša, un to var pagarināt uz nenoteiktu nākotni. Mainās mākslas pašas laicīgums. Tradicionālais uzskats – māksla ir tā, kas pilnībā iemieso mākslu, piešķirot tai tūlītēju, uzreiz redzamu klātbūtni.
/
Paskatoties uz filmu mākslu laikmetīgās laikā balstītās mākslas (timebased) diskursā, kā aizsākumi patiesībā meklējami tieši filmu rašanās vēsturē, filma (Vita Activa/kustīga dzīve) nostājas kontemplatīvās dzīves (Vita Contemplativa) priekšā kā jaunā modernās (sociālās) dzīves līdzdarbošanās prakse iepretim intuitīvai, emocionāli mistiskai domas darbībai, kas saistīta ar apziņu – garīgo esamību.
/
Groiss par paradoksālu uzskata, ka iepretim tradicionālajai mākslai, filma virza auditoriju uz jaunām fiziskā nekustīguma galējībām. Ja, lasot grāmatu un/vai aplūkojot mākslu galerijā, ķermenim ir brīva iespēja kustēties telpā, tad, skatoties filmu, tās “vērotājs” tiek piesiets sēdvietai, turklāt, atstāts bez gaismas. Kino skatītāju īpatnējā situācija patiesībā atgādina grandiozu parodiju par ļoti Vita Contemplativa, ko pati filma nosoda, jo kino precīzi iemieso Vita Contemplativa, kā tas varētu šķist no radikāli pretēja – Nīčes (Friedrich W. Nietzsche) kritikas acs viedokļa, teiksim, kā neapmierinātas vēlmes, personiskas iniciatīvas trūkuma rezultāts, kompensējoša mierinājuma piemērs un indivīda neatbilstības pazīme reālajā dzīvē. Tas ir daudzu mūsdienu kino kritikas sākumpunkts.
/
Māksla, literatūra, mūzika, filosofija 20.gs. pārdzīvoja tieši tā iemesla pēc, ka izmeta visu, kas tām toreiz bija lieks. Tai pat laikā, šī reducēšanas metode atklāja kādu patiesību, kas pārspēj savu/to tūlītējo/u efektivitāti, joprojām rādot, kā atsakoties no pagātnes mākslas tradīcijām, gaidām (cerībām), prasmēm un idejām, turpināt iesākto projektu “kompaktākā/saīsinātākā izteiksmē”. Šī patiesība reizē arī veicināja kultūru vienotību, šķērsojot to tagadnes (klātesamības) robežas.
/
Kad tagad attiecinām uz konkrēto projektu – esošo un/vai jaunuzsākto, – mēs tiecamies jautāt un atbildēt, vai tas ir laikam atbilstošs?! Laikmetīgums un klātbūtne kļūst centrāli. Kā iemesls meklējams tā neskaidrajā, šaubu definīcijā, kas joprojām tā arī nav skaidri nostādāma jeb nosakāma. Prasot no mums iedziļināšanos un ilgstošāku uzkavēšanos, tā raisa vēlmi atlikt mūsu lēmumus un rīcību, tā vietā, lai veltītu laiku tā analīzei, apspriešanai, apcerēšanai. Tāds arī ir šis laikmetīgās mākslas klātesamības nojēgums – ilgstošs, iespējami bezgalīgs uzkavēšanās laiks.
/
Mūsdienu utopijas potenciāls, iespējams, slēpjas tai nereti paralēli minētās heterotopijas apzināšanā un to piemērotā izmantošanā. Šādu konceptu telpas kontekstā pirmo reizi 1967. gadā kādā lekcijā arhitektiem pauda franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault). Vietas, kurā laiks tika uzkrāts, nevis zaudēts, Fuko dēvē par heterotopijām (gr. heteros – cits/citāds, topos – vieta). Viņš definēja sešus heterotopiju kā “trešo telpu” raksturojošus principus, kas ļauj ieraudzīt citādo telpu starp privāto un publisko, sakrālo un profāno vidi jeb to, ko varētu saukt arī par kultūras, nesaimnieciskās darbības, eksperimentu un apceres telpu. Būdama reāla, fiziski eksistējoša vieta, tā vienlaikus ir arī garīga, iluzora un tikpat sajūtu telpa.
//
Pašpētniecība. Autoetnogrāfija kā klātbūtnes izmantojums novērojumā:
Izzināt un pārbaudīt, kā iespējams studēt mākslu šodien, vienlaicīgi “atrodoties” dažādu robežu reģionos, ar mainīgu vidi un bagātu pieredzi, globālu ideoloģiju piespiedu lietošanā un to sagrūšanā. Šī koncepcija sasaucas ar darba plurālā jeb meta laika ideju, mākslas “laika biedriskumu”, “klātesamību”, “vienlaicīgumu”; aplūkojot savus ikdienas paradumus un to pavadošos notikumus dažādos leņķos un mērogos, par atskaites punktu izvēloties cilvēka ķermenisko pieredzi un zināšanas, iekšienei un ārienei pietuvinātu, izjautājošu skatu, sajūtu un pieredžu apvienojumu, tai saskaroties ar apkārt esošo apstākļu kopumu, kur šis radošais, iluzorais un tikpat reālais, sajūtu, meditatīvais, pašpētnieciskais process kļūst arī darba rezultāts.
/
Akadēmiskās zināšanas un esošā laika pētniecība ir darba autores individuālās mākslinieciskās prakses veidošana un rekonstrukcija.
/
Radošā procesa izpildei un kvalitatīvam rezultātam, kā radošās darbības būtisks nosacījums ir daudzpusīgums un radošie eksperimenti; tiek izvēlēta piemērota metodoloģija – autoetnogrāfiskā metode – pieeja pētniecībai un rakstīšanai, kā mērķis ir aprakstīt un sistemātiski analizēt personīgo pieredzi, lai izprastu kultūrpieredzes. Šī pieeja izaicina kanoniskas izpētes metodes un pētījums tiek uztverts kā sociāli taisnīga un sociāli apzināta darbība. Metodes pētnieks izmanto autobiogrāfijas un etnogrāfijas principus, lai veiktu un rakstītu autoetnogrāfiju, tādējādi autoetnogrāfija kā metode ir gan process, gan produkts.
/
Metode apvieno autobiogrāfijas un etnogrāfijas kā aprakstošo zinātņu īpašības, apvienojot autobiogrāfisko, selektīvu pagātnes pieredzes aprakstīšanu, atminēšanās un pierakstīšanas procesā, ņemot palīgā arī jau esošus materiālus (citu/s tekstus, žurnālus, fotogrāfijas, skaņas ierakstus...), un etnogrāfisko – kā pētījuma metode mūsdienu zinātniskajā pasaulē tā tiek izmantota, galvenokārt, mūsdienu sabiedrību un parādību aprakstīšanai un pētīšanai, materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām.
/
Ikviens no mums, caur savu individuālo prizmu, sajūt un reflektē to, kas skar globāla un lokāla rakstura jautājumus. Mākslinieks savrupi un intuitīvi sajūt, domā un reaģē, piedaloties šajā kopējā pārmaiņu procesā, izmantojot kultūrnozīmīgus rīkus, metodes, mākslas izteiksmes līdzekļus, iesaistoties sabiedrības informēšanā, izglītošanā, veicinātu diskusiju izveidošanos, kā arī pastarpināti vai tieši, mainot kā sabiedrisko domu un pieredzi, tā arī kolektīvo tautu kultūru apziņu.
/
Metodes izmantošanas mērķis ir uztvert rakstīšanu kā dinamisku praksi, kas ietver noteiktus sociālos, institucionālos, starptautiskos un nacionālos kontekstus (“post” un “meta”) un, ar dzejas/radošā teksta palīdzību, radīt mākslas darbu, kas reflektē te un tagad (“klātbūtnes”) laiku no autores, kā radošas personības, individuālās prizmas.
//
Dzej-Formas izaicinājums:
Skaņas un Video māksla attālinātajā periodā ieņēmusi arvien aktuālāku lomu ikdienas darbos un kultūras dzīvē. Turklāt, jāpiekrīt, ka tas ir liels izaicinājums attiecībā uz mērķauditoriju; Laikā, kad visa kā ir daudz un mūsu acis radušas “multitāskot”, gribētos ticēt, ka “skatītāju” ir iespējams pieradināt pie jaunām formām, kas prasa šo te jau minēto pacietīgumu. Laikā, kad esam vairāk, kā jelgad bijuši ieslodzīti savās dzīvojamajās telpās, darba autore tic, ka ir neapsīkstoša vēlme būt kustībā, cilvēks ilgojas cilvēka un Dabas klātbūtnes.
/
Mākslas darba audiālā daļa – skaņas māksla –, kas piedzīvo pieaugošu popularitāti, pateicoties multimediju piedāvājumam, reizē ir arī audiodzeja jeb klausāmdzeja, kā īpašs žanrs. No mūzikas to atšķir valodas izmantojums, no dzejas lasīšanas grāmatā – tieši klātbūtnes efekts.
/
Mūsdienu mediju kontekstā, drukātajam tekstam arvien vairāk zaudējot savu dominējošo pozīciju visu informācijas nodošanas un mijiedarbības veidu vidū, rodas iespaids, ka literatūra iegūst jaunus izteiksmes līdzekļus. Patiesībā nav nekā jauna. Dzeja, piemēram, vienmēr strādājusi caur skanējumu, vizuālu tēlu asociācijām, iztēlotām smaržām, garšām un taustes izjūtām, aktīvi izmanotojot dažāda veida juteklisko informāciju savas formas veidošanā un satura vēstīšanā. Mediju piesātinātā vide tikai ļauj šīm dzejas kā mākslas iezīmēm skaidrāk izpausties – tehnoloģijas ļauj dzeju rakstīt multimodāli un multimediāli, lai tā nokļūtu līdz dzejas uztvērējam ne tikai grafiskā tekstā, bet arī audio, video, foto, virtuālās realitātes un citos mediju kanālos.
Autores meklējumi multimodālas dzejas jomā labi raksturo šo situāciju – dzejas teksts audio formā, it kā iznirst, pašģenerējas no vides un jebkurā mirklī gatavs atkal pazut, klausītājs ir uzmanīgs, baidoties to pazaudēt. Šī uztveres situācija ļauj novērtēt pašu vidi, kurā dzeja rodas – arī tai ir sava loma tajā, kā mēs to uztversim. Vide kā tāda, arī daba kā cilvēka labas dzīves īstā vide no formas veidotājas kļūst par tēlu, tēmu, saturu. Balss, kas vada mūs šajā piesātinātajā pasaulē – sava veida skaņu mežā – ir dzejnieces/ liriskās varones balss, bet piepeši tā kļūst par paša klausītāja balsi, un pateiktie vārdi liekas kā savējie. Vai šī sajūta atšķir audiodzeju no vizuāli uztveramās – grafiskās teksta zīmēs ietvertās dzejas grāmatā vai interneta lappusē? Vai skaņu dzejai nepiemīt potenciāls atgriezt dzejas uztvērēju atpakaļ dabas dziļajā, intensīvajā vidē, no kuras plakanās virsmas – lappuse un ekrāns – mūs līdz šim ir uzskatāmi nodalījis? Darbs palīdz tuvoties atbildēm uz šiem jautājumiem. (literatūrkritiķe, mediju teorētiķe Ilva Skulte).
//
Meta:
Līdz ar iedvesmojošu mākslas valodu dažādu mākslas formu laika biedru izpildījumos, to postmoderno dabu, autore pārkāpj pār “post” slieksni, lai arvien pietuvotos te un tagad mākslai, kā izpētes objekts ir “meta” un tā sekojošais jēdziens – “metamodernisms”.
/
Terminu meta ieviesa Senie Grieķi, ar nozīmēm “pirms/ārpus”, “pēc” un “aiz” (“beyond,” “after,” or “behind”), kaut kas, kas attiecas/atsaucas uz sevi, ir pašreflektīvs. Meta saprotamākā formula varētu būt šāda: meta-X = X par X. Ja X ir “laiks”, tad (meta)laiks = laiks par laiku, kur esošais laiks tiek skaidrots esošā un/vai cita/-u laika/-u griezumā/-os. Vai tas būtu “novecojis, atpalicis laiks”, “ārpus laika”, “pēc laika”...
/
Īpaši zīmīgs meta termins ir mākslā. Autore vēlas domāt, rakstīt par esošo laiku, kurā dzīvojam; par laiku, kurā dzīvojām un dzīvosim, kā atsevišķus un kā vienojošus ekvivalentus, būtiskus elementus radošā darba – poētiskās apceres bāzei, tai skaitā, Manifests. Mēģinājums un meta.laiks teksta, audiālajai daļai;
Pētniecības objekts ir pats metamodernisma jēdziens, kur ar šo vārdu saistītas vairākas izstādes, simpoziji un akadēmiskās publikācijas kā Eiropā, tā ASV. Metamodernisma idejas manifesta formā 2011. gadā forumlējis britu mākslinieks un rakstnieks Lūks Tērners (Luke Turner), aktīvs metamodernisma izstāžu un akciju dalībnieks.
/
21. gs. literatūra un māksla zīmīga ar postmoderno vērtību pārskatīšanu un vismaz daļēju vēlmi atgriezties pie patiesuma, jūtīguma un garīguma. Viena no populārākajām versijām par kultūru pēc postmodernisma kļuvusi tieši šī metamodernisma paradigma, ko 2010. gadā ar rakstu “Piezīmes par metamodernismu (Notes on Metamodernism) piesaka jaunie filosofi Timotēss Vermēlens (Timotheus Vermeulen) un Robins van den Akers (Robin van den Akker):
Metamodernisms turpina kustēties uz priekšu pašas kustības dēļ, tas cenšas, lai gan ir nolemts neveiksmei; tas mūžīgi meklē patiesību, ko nekad necer atrast. (..) Tas svārstās starp modernu entuziasmu un postmodernu ironiju, starp cerību un melanholiju, starp naivumu un zināšanām, empātiju un apātiju, vienību un pluralitāti, totalitāti un fragmentāciju, tīrību un nenoteiktību.”;
Kur jēdziens ir nevis skaidri definējams stils (tāpat kā postmodernisms), bet drīzāk intuitīvs mēģinājums vienā shēmā aptvert dažādas mūsdienu tendences, kuras nav iespējams pilnībā atbrīvot no postmodernās ironijas un pašrefleksivitātes. Tas arī nav nepieciešams; runa drīzāk ir par līdzsvaru.

Pilnvērtīgākai manifesta idejas izpratnei, manifesta saturs:

1. (..) svārstība ir dabiska pasaules kārtība.

2. Mums ir jāatbrīvojas no inerces (..).

3. (..) svārstība starp divām pozīcijām ar diametrāli pretējām idejām, (..) tādā veidā iekustinot pasauli un liekot tai darboties.

4. (..) Jebkurai sistēmai neizbēgami piemītošā nepabeigtība prasa piesliešanos tai – ne tāpēc, lai mēs sasniegtu noteiktu mērķi vai kļūtu par šīs sistēmas vergiem, bet lai ar tās palīdzību ieskatītos kādā slēptā ārtelpā. Mēs bagātināsim savu esību, ja ķersimies pie sava darba tā, it kā šīs robežas būtu pārvaramas, jo šāda darbība liek pasaulei atvērties.

5. (..) Mākslinieciskā jaunrade ir atkarīga no atšķirīgā radīšanas vai atklāsmes. Afekts tā augstākajā punktā ir atšķirības kā tādas nepastarpināts pieredzējums. Mākslas uzdevums ir izpētīt savas paradoksālās ambīcijas potenciālu, cenšoties panākt pārmērīgā nonākšanu tuvāk esošajam.

6. (..) Šodien mēs esam nostaļģisti tikpat lielā mērā kā futūristi. Jaunās tehnoloģijas ļauj vienlaikus pieredzēt notikumus un līdzdarboties tajos no daudzām dažādām pozīcijām. Šie jaunie tīkli nevis iezvana vēstures beigas, bet veicina tās demokratizāciju, apgaismojot sazarotās takas, pa kurām tās dižie naratīvi var virzīties šeit un tagad.

7. Līdzīgi kā zinātnieki tiecas pēc poētiskās elegances, mākslinieki varētu pievērsties patiesības meklēšanai. Jebkura informācija neatkarīgi no tās patiesuma ir pamats zināšanām – vienalga, empīriskām vai aforistiskām. Mums ir jāveicina zinātnes un poēzijas sintēze un maģiskā reālisma zinošais naivums. Kļūda dzemdina jēgu.

8. Mēs piedāvājam pragmatisku romantismu, kas ir brīvs no ideoloģiskām važām. Tādējādi metamodernisms tiek definēts kā kustīgs stāvoklis starp un aiz ironijas un patiesuma, naivitātes un kompetences, relatīvisma un patiesības, optimisma un šaubām, kas tiecas pēc daudziem savstarpēji nesavienojamiem un gaisīgiem horizontiem. Mums ir jāiet uz priekšu un jāsvārstās.

Iztirzāto manifestu, tā gandrīz pilnā teksta uzskaitījumā, tāpat kā Dabas klātbūtni un jauno mediju pamatprincipu iedabu, darba autore ņem vērā radošās daļas mākslinieciskajā procesā un eksperimentos, poētiskās valodas izveidē un jauno mediju īpatnību izteiksmēs, uc. radošo rīku izvēlē.
Ticībā uz sugas atmodu un globālās apziņas transformāciju!
//
Cildinātājs. Ceļā uz cilvēces apziņas transformāciju:
Pētījumi un novērojumi, esošā laika apceres nenostājas kāda pusē vairāk vai mazāk – daba-mašinērija-cilvēks nav viens no otra atdalāms, visi 3 komponenti ir mūsu laika vitāli nepieciešami, būtiski elementi, ne tikai tagadnes, bet arī vēstures un nākotnes liecības tam, ka cilvēces attīstības un pastāvēšanas noteikums slēpjas tā kvalitātē, ne kvantitātē, un tam, ka ir nepieciešama prāta konstruēšana savstarpējā uzskaitīto komponentu simbiozē.
/
Nepretendējot vienā rindkopā ietilpināt radošā impulsa darbības mehānismu, autore ieņem tādu kā Dabas cildinātāja lomu cilvēces apziņas kolektivizācijā, un Dabu, tās klātbūtni, kā vitāli nepieciešamu elementu Dzīvības pastāvēšanā, kur mutvārdu daiļradē un ar mākslas un literartūras priekšmetiskajiem rīkiem, paust heroistiskas vērtības un ideālus; Dabas klātbūtne kā radošās rakstniecības procesa, literāra darba radīšanai nepieciešams, būtisks elements.
//
Mākslinieciskais pētījums un eksperiments:
1. daļa:
Manifests. Mēģinājums – kā pašpētnieciski secinājumi, kas izklāsta dažas meta.laiks darba idejas, ar kurām mēs, citādi domājošie, informatīvi un metodiski, arī emocionāli, argumentējam savu viedokli, kur tikai patiešām līdzi jūtošs lasītājs gribēs izurbties cauri visu triju daļu filosofiskajiem jautājumiem un to sekojošo pēctecību. Man šķiet, ka šie apcerējumi pasaka rotai, kas tai jādara, lai atkal ietu kopsolī.
/
Modernisma un Postmodernisma posmā nav vēlme novērsties no pagātnes, bet gan tā arsenāla atzīšana, lietošana savā labā. Novēršanās no tīrās formas principa.
Manifests
Māksliniekam joprojām šķiet interesanti manifesti. Franču futūristu aizmetnis turpinās kā individuāla prakse, kā jēga propagandēt un izpaust savu viedokli, kādai vajadzētu būt mākslai un, ar ko tā atšķiras no bijušās un esošās mākslas.
/
Manifests ir fenomens, kam piemīt literatūras iezīmes. Tas nav sekundārs attiecībā pret mākslu. Kā viens no manifesta nosacījumiem esošā laika priekšā, lielākoties ir ironiska attieksme gan pret pašu manifesta žanru, gan pret radikālajām idejām, tomēr nepazaudējot dziļumu un nopietnību attiecībā pret uzrakstīto darbu. Viss jau ir bijis. Nekas nav oriģināls. Tu vari zagt. Iespējas ir bezgala.
/
Autores literatūras prakse, valodas lietojums un fonētiskās spēles, mediju ietekmes, rīku paplašinājumi, sakārtojumi, sintēzes ir pieteikums šādam manifesta mēģinājumam.
/
2. daļa:
Radošais process. Poēzija – mākslas darbā autore deklamē dzejas tekstu, ko radījusi no pastaigu (piekrastes zonā, purva teritorijā) impulsu pierakstiem, jaunradītiem un jau radītiem oriģināldzejas izlases tekstu izvilkumiem, citu autoru radītiem tekstiem, to fragmentiem, kas kaut kur/kaut kad izlasīti un pierakstīti, reflektējot Dabas tēmu, klātbūtnes un laika biedriskuma jēdzienu.
/
Radošā darba procesā darba autore iet pastaigās, izzina, sajūt Dabu, tās klātbūtni un cilvēka-dabas mijiedarbi; pieraksta domas, vārdus, vērojumus un ieraksta dabas klātbūtni digitālā kodā (field recordings) un attēlu/video formātos, ko izmanto valodas poēzijā, kā papildinošu, bagātinošu, jutekļu spēcinošu un tml. pastaigu arhīvmateriālus, kā arī papildinošus uztveri mainošus audiālus materiālus, ar atsauci uz “meta” valodu – no citu autoru radītas mūzikas, izmantojot atsevišķus samplus (fragmentus) un skaņas ierakstītājā jauši un nejauši ierakstītas balsis, urbānās vides skaņas, tādējādi akcentējot Vides klātbūtnes. Darba autores dzejas lasījums veikts telpā – istabā – ieslodzījums, telpas akustika kā pretstatījums brīvības, haosa, nepieradinātās Dabas raksturojošo elementu kopai un to ausīm-dzirdamajām īpašībām un īpatnībām.
/
Audiālie materiāli apstrādāti, veicot tikai nelielas izmaiņas, neizmainot to autentisko skanējumu.
/
Darba daļa – Manifests. Mēģinājums – ir ieskice darba autores valodas spēlēm, interpunkciju un citu valodas kodu variablajai dabai, ko tad arī Dabas klātbūtne rezonē savā autentiskumā, nepieradinātībā, kustībā, ilgstoši nemainīgu un patstāvīgu likumu neesamībā. Šāds Valodas spēlēs un tās variablās dabas; Mēģinājums iestrādāts autores radītajā dzejolī, kas daļēji arī atbalsojas audiālās daļas sastāvā.
/
Vizuālais pienesums – dokumentācijas process, arhīvmateriāls.
/
3. daļa:
Klausāmdzeja. Vizualizācija: “Atlidoja melodija, ko atmosfēra bija attīrījusi no visa liekā un kas šajā pie.krastē bija sačukstējusies ar katru skuju un smilts graudu, – ne visa skaņa, bet tikai tā daļa, ko pati Daba bija pārtvērusi, modulējusi un aiznesusi tālāk no kāpas uz kāpu… Arī atbalss zināmā mērā ir pirmskaņa, un tieši tur slēpjas tā maģiskā pievilcība. Tā nav tikai pliks zvana vērtīgāko toņu atkārtojums, bet daļēji arī piejūras balss. Tie paši zināmie vārdi un notis, tikai piekrastes radības izpildījumā”.

_ Tikai pie noteikuma, ja “Cieņa un mīlestība”, “Mēs esam vienība, vienoti”(0), Zeme spētu izturēt mehanizētā cilvēka triecienus un mums saglabātos iespēja ievākt estētisko ražu, ko tā, zinātnei attīstoties, var dot mūsu kultūrai.

_ “Es brīžiem nesaprotu, par ko es cīnos un (p)ar ko”, “būt vienam par otru, mācīt cienīt vienam otru”..., “argumentēt savu rīcību”, sniegt “cieņu citam”, “Viss, kas sākas un turpinās, vienā brīdī viss izbeidzās, mūsu dzīves nav mūžīgas, mūsu sirdis reiz apstājas”...; “Negatīvo metu nost, uzņemu tikai pozitīvo”, “mums jākļūst gaišākiem, neskatoties ne uz ko”:

_ Tika saprasts, ka #lelispoems kā pseidonīms poēzijas pasaulē nestrādā, nevienam tā mana dzejošana ne.visai labi tīk, neviens negrib publicēt, vēl daudz esot jālasa un vēl daudzāk jāstudē…
[tas viens, jo kādam 1 jau patīk gan!, jo kādam konkrētam tas ir nepublicējams,
un konkrētam 1 nevisai labi publicējas]

_ Autore lieto “.”, kā “apstāšanās” zīmi, kā pieturas punktu – aizdomāties par duālo, divējādo nozīmi, valodas izteiksmi, neatkarīgi no teikuma, teksta fragmenta, satura; arī attiecībā uz tam sekojošo, attiecināmo vārdu vai vārdu salikumu.

_ Ak, šī bezgalīgā emocijpill(n)ā vienā dzīvē neaptveramā pasaulīte! Nolemts, ka kaut kas radikāli jāmaina, jāpārkārtojas un vēlreiz jāiekārtojas tagadnē, ar jaunu/-āku Sevi, pasaules redzējumu, – jānomaina žanr(i)s.
[tas (n), varbūt tāpēc, ka Dieviņš pillā(1), Ņirbulim par godu, varbūt, nepieradinātās dzejas mantojuma aktualizēšanas labad; un tas (i), jo te ir īpaša vēlme akcentēt vārda izrunu, izteiksmi, ritmu, kur vienlaicīgi “žanrs” grib būt arī “žanris”]

_ Un vēl… ne tikai tas 1… Vēl kādam esot apnicis, ka autores “valodas lietojums” nav definēts, kādās TEKSTA LINGVISTIKA UN VALODAS PRAKSE grāmatās; Tā nerunāja ne Viņš, ne Viņa, ne spožs virs galvas Mēnestiņš.
[tās starp.iekavas un starp.punkti un...], pat arī “kaut kāds tur Rainis”, ne!
[atsauce uz pār.teicienu attiecībā par Jāni Raini un Jaunsudrabiņu. Autors: meitene no manas klases(2) ]

_ Bet, varbūt, dzeja ir mans vienīgais medijs saziņā starp ārpasauli un sevi pašu?!... Un ar tēlainās pasaules starpniecību runāt par dzīvo valodu, kas tinas un vijas, un veido vien pati sev ne.zināmus tīklus, attīstības cilpas, kurās nomaldināt tās šķietamos saimniekus – valodas patērētājus, bet varbūt, teksts tomēr ir par mākslinieka personību un tieši par mani?!...

_ Rakstītāja taču esot diezgan jautrs cilvēks, ko?! Es par konkrēto. Mani. Ir spēja iedvesmot un sasmīdināt; spēlēties gan šajā, gan pašas izveidotajā realitātē.

_ Nereti apkārtējie Viņu dēvē par dīvainu. Lai! Vismaz šajā ziņā jūtas īpaši dāsni novērtēta. Paldies!

_ Kāpēc gan ir bijis jāraksta kaut kādas tur dziļās neviennozīmīgās filosofiskās apceres, jānoštansē papīra lapas, ar kaut kādām tur jocīgām, netveramām domām, idejām, neplānotām, nepārdomātām sižeta līnijām
[manā gadījumā, tās varētu būt kādas modernā laika arhitektūras kāpnes] – iekšējās un ārējās sa.jūtu pasaules no.spied(n)es!
?
_ Dianiņ, kāpēc Tu esi izvēlējusies šo – “Okeāniskais Es”(3) – ceļu?!... Ja nevari uzrakstīt tādu kā grāmatu ar saturu, tad ko Tu vispār tai's dziļumos brien?!... Labāk “pa virsu”, “pa rēcīgo”, – lai visiem viss saprotams! Kaut ko ar + zīmi, priecīgo, skaisto, ikdienišķo, neizdošanos, jā, vot, neveiksmes kaut kā lielai daļai šīszemesbūtņu, šķiet, iet pie krūts!

_ Un tad jau... laika upe pati, lai nes..., lai aiz.nes... neaizmirstamos tecējumos!

<>< ><>
[šīs ir divas zivis, viena otrai pagriezusi asti].
_ Tāpat kā starp manām robežām, izvēlēm, pasaulēm, maniem tēliem, stāstiem, no.stāstiem, apcerēm, domām, āriņām un iekšiņām, tālienēm – nekurienēm, es tomēr esmu Te..., censdamies biedroties tikai un vienīgi ar laiku (#comradesoftime); Laiku..., kas šobrīd!

_ Vai Zivs problēma nav tā, ka tā skatās “uz priekšu”, bet pagrieztu skatu prom..., no otra, kas Te, ego zvīņā, peldot pa straumi un pret to?!...

<>< < 3 ><>
[šīs ir divas zivis, viena otrai pagriezusi asti un starp tām ir mīlestība].
_ Tāpat kā starp mūsu robežām, izvēlēm, pasaulēm, mūsu tēliem, stāstiem, no.stāstiem, apcerēm, domām, āriņām un iekšiņām, tālienēm – nekurienēm, es tomēr esmu Te..., censdamies biedroties tikai un vienīgi ar laiku (#comradesoftime); Laiku..., kas šobrīd!

_ Un vēl esi Tu!
_ Un vēl kaut kur... ir citas Tu!

><> < 3 <><
[šīs ir divas zivis, viena otrai pagriezusi acis un starp tām ir mīlestība].
_ Mīlestības pamats ir cieņa. Acs pret aci pozīcija ir komunikācija; abpusēji mijiedarbojoties, rodas uzticēšanās, un var notikt sadarbība. Laikā..., kas šobrīd, pārredzamāka kļūst Cita, ne vien mana Vide.
[pirms Vide jāliek komats?!...]
.
_ Es Tev un Tu man – spogulis. Medijs. Mēs uztveram un sūtam signālus. Kā skaņu viļņi, tie kaut kur plašumos atsitas un atgriežas atpakaļ pie raidītāja. Citā veidolā. Dzirdamas frekvenču izmaiņas... Daba, visos tās atzaros, ir vienlaicīga visam iepriekš minētajam. Es tai sekoju. Sekošu.

_ Mēģinājums. Mēģinājums mēģinājumam. Mēģis, nēģis!

_ Ko es ar šo gribēju pateikt?!... Neko jau nevar pateikt
[jaunu],
viss jau ir pateikts, viss jau ir bijis...
#donsunlilly; pārmetumu lietus lijis. Dusmu zibeņos, mīla nelidos..., arī putni nelido, kad zibeņo!...

_ P.S. Jau iepriekš atvainojos par klūdām!

[Jaunvārdu tapšana un nozīme]
_ Autors, o jā, viņš brauc šitiem gnīdām pāri ar savu kuteri, viņam ir kutera stūrēšanas tiesības, starp sava kaifa lēkmēm viņš ierauga zivi vai putnu un izdomā tam vārdu vai divas retas slimības un atkal top iedvesmots.(4)
_ Jaunrunas vārdā “abputeksnēt” slēpjas dziļa erotiska jēga, tomēr šajā sakarā jāsliecas uz visas sabiedrības domāšanas maiņu, tādēļ jaunrunas vārdu, aizstājot ar potēšanas praksi jeb kontekstuālo sinonīmiju ieviešanu vārda “abputeksnēt”
[no vārdiem “abi” un “puteksnis”]
vietā lietojot vārdu “izpotēt” (domājot tādējādi, ka šajā procedūrā piedalās vismaz divi).(5)

_ Newspeak'am ir savs šarms.(6)

_ Blakus aizmirstajiem vārdiem vai zināmu vārdu aizmirstām nozīmēm tiek piedāvāti arī jaunvārdi, apliecinot latviešu valodas attīstības spēju. Janīna Kursīte pieder pie tiem retajiem cilvēkiem, kas prot atdzīvināt pasauli ap sevi lai, tā būtu mītu bīstamā aiza vai dzejas paradoksi, vai folkloras pārvērtības, vai viena vārda detektīvie piedzīvojumi, vai vienkāršu cilvēku sadarbības un saskarsmes prieks, jaunā vārdnīcā arī ir atdzīvināšana. Lai atbrīvotos no inerces un sastinguma, lai notvertu un runas skaņu haosā uzminētu īsto dzīvotāju vārdu, tāpat kā mūzikā vajadzīga absolūtā dzirde. Un vēl vienu pārsteigumu sagādā mums Janīna Kursīte viņa dvēselē pamodina sargātājas instinktu. Tas ir tā, kā viņa, kaut kur ceļa malā pēkšņi ieraudzījusi it kā necilo nezāles ziedu, apstājas un noglauda tam galviņu. Un. šajā kustībā ir tā latviskā mentalitāte, ko mēs ar uguni meklējam.(7)

_ Ir cilvēki, kas var iztikt bez dzīvās dabas, un ir cilvēki, kas nevar.(8)

_ Šīs piezīmes, šīs skices, šos apcerējumus..., par saviem priekiem un bēdām uzrakstījis viens no tiem, kas nevar”. (..) Tāpat kā vēji un saulrieti, savvaļas fauna un flora tika uzskatītas par pašsaprotamām, līdz progress sāka tās iznīcināt. Tagad mūsu priekšā nostājas jautājums, vai vēl augstāks “dzīves līmenis” ir to zaudējumu vērts, kuri tiek nodarīti visam dzīvajam, dabiskajam, brīvajam. Mums, kas esam mazākumā, izdevība redzēt savvaļas zosis ir svarīgāka ar televīziju un iespēja atrast anemoni ir tikpat neatņemama tiesība kā vārda brīvība. Šīm dzīvās dabas veltēm, es pieļauju, bija maza vērtība cilvēku acīs, kamēr tehnika mūs vēl nenodrošināja ar labām brokastīm un zinātne nebija visā dramatismā atklājusi, kā tās cēlušās un kā dzīvo. Tādējādi viss konflikts reducējas uz jautājumu par vērtību mēru. Mēs, mazākums, domājam, ka progress vairāk ņem nekā dod; Mūsu oponenti domā citādi. (..) Cilvēkam jāredz pasaule, kāda tā ir.(9)

_ Visspēcīgākās domas plūst no mūsu Mājokļa. Bieži vien “zinātnieki” it kā nejauši saņem impulsus. Mūsu domu sūtījumi lido pa visu pasauli. Mēs neskopojamies un sējam izplatījumā. Izplatījums ir dažādu ideju pilns. Liels mūsu darbības uzdevums ir pacelt cilvēces apziņu augstākā pakāpē.
Domas attīstība ir galvenā cilvēces dziedinātāja. Tāpēc mūsu misija ir ievirzīt apziņu jaunā gultnē. Mēs veltām visus pūliņus gara atdzimšanai – šajā ugunīgajā transmutācijā ir mūsu darba jēga. Mūs ir aizrāvusi šā darba būtība. Šī būtība ir mūsu mērķis. Tāda būtība ir apziņas pārveidošana. Mēs nopūlamies gluži kā skulptori, apstrādājot cilvēces sastinguma visvairāk skartās vietas.

_ Nepretendējot vienā rindkopā ietilpināt radošā impulsa darbības mehānismu, bet gan atklāt jau atklāto un jaunatklāt dzīvās valodas esību un tās potenciālu.

_ Mans uzdevums ir vairot Domu! Domu Mūsu un Jūsu Mājokļos!

_ Vajag takš griezt tā, lai tavs vārds ieiet vēsturē. Bet varbūt tomēr derētu gādāt arī par sabiedrības kopainu un, šai plurālisma laikā, celt saulītē laikabiedrus, kuri vienkārši pazīst burtus un kuriem, iespējams, ir pat vārdnīca, rakstniecības vai diploms literatūrzinātnēs; it neko viņi nejūtas noziegušies ne pret autoru, kurš savos tulkojumos izskatās pēc idiota, ne pret latviešu valodu, kura tulkojumā gandrīz, gandrīz vispār vai vispār neizskatās pēc valodas.(10)

_ Un es nedomāju tulkojumu no valodas uz citu, tādā izpratnē, kā šī Silvija; Es runāju un rakstu par tulkojumu no formas uz formu, no būtnes uz būtni, no Dabas uz Sevi – Cilvēku. Dzīvā Daba. Tā runā ar mani. Un es, kā tulks, kā radio, kabeļtelevīzijas antena, uztveru, un es kā medijs uztverto saturu translēju tālāk...

savā unikālajā redzējumā.


Es pametu Sīsifu kalna pakājē. Turpat guļ arī viņa nasta. Taču Sīsifs māca ne tikai augsto patiesību, kas noliedz dievus un veļ akmeņus. Arī viņš uzskata, ka viss ir labi. Šī pasaule, kas turpmāk nezina valdnieka, viņa iztēlē nav nedz neauglīga, nedz niecīga. Katra akmens daļiņa, katrs šā kalna iezis viņam nozīmē visu pasauli. Cīņa par virsotni var aizpildīt cilvēka sirdi. Tāpēc mums Sīsifs jāuzskata par laimīgu cilvēku.(11)

(1) OZOLS savās dziesmu lirikās
(2) Jaunā Rīgas teātra monoizrādē “Dieviņš pillā” (2018), režisors – Alvis Hermanis, izpildloma – Guna Zariņa
(3) MA darba autore citē savas kursa biedrenes Grētes Grīviņas studiju laika sarunu ar pasniedzēju, par obligātās literatūras lasīšanu skolās, kā iemeslu jauniešu “grāmatu nelabprāt lasīšanai”
(4) Zeibots, Andris. Okeāniskais Es. Rīga : Dienas Grāmata. 2013
(5) Tulkotājas Silvijas Brices piezīmēs, par viņas darba praksi, cēloņiem un sekām.
Brice, Silvija. Baigās Piezīmes. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, 2020, 38. lpp.
(6) Turpat.
(7) Turpat. Jaunruna (tulk. no/uz angļu v. newspeak)
(8) Janīna Kursīte. Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb novadu vārdene. 2015 (skatīts 21.04.2021.). Pieejams: https://egramatas.com/2015/11/11/janina-kursite-neakademiska-latviesuvalodas-vardnica-jeb-novadu-vardene/
(9) Leopolds, Aldo. Smilšu grāfistes kalendārs. No angļu val.tulk. Koka, R. Rīga : Zinātne, 1989, 5. lpp.
(10) Turpat.
(11) Brice, Silvija. Baigās Piezīmes. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, 2020, 14. lpp.
(12) Kamī, Albērs. Mīts par Sīsifu. Rīga : Apgāds “Daugava”, 2002. 191 lpp